ra001 runas

Bailes.

Es stāvu klints malā un skatos savās bailēs.
Es turos pie mākoņiem, lai nenokristu,
Bet mākoņi pašķīst un bailes sāk pieaugt.
Es turos pie debesīm, lai noturētos,
Bet debesis pašķiras un atveras zvaigznes.
Es pieķeros zvaigznēm, lai paliktu zemē,
Es gribēju lidot, bet zvaigznes par tālu,
Lai dzirdētu ko es tur kliedzu.
Es pārkāpu malai, bet zeme vairs nesniedza roku.
Es gribēju krist, bet paliku gaisā vai kosmosā.
Viens manī teica – lec lejā, bet otrs – sāc lidot…
Manī nav vairāk baiļu,
Manī nav vairāk gribas.
Vien puskritiens… vien puslidojums…
Vēl solis…