Man domas skrien, kā avots rudens dienās
Un pārvēršas milzīgā upē,
Kas, plūstot caur dvēselēm, atdod tām daļu no sevis.
Man domas kavējas, kā pavasara saules gaidās
Bet sagaidot sasilda prieku
Kas dāvina dienu, lai skrietu.
Domas, kā zirgi aizskrien pasaulē plašā
Un pazūd starp mežiem un upēm
Un nogrimst dziļajās jūrās
Tik putas un vējš, tās domas, kas paliek pie manis.