ra001 runas

Lietus.

Kārtējo reizi pazibēja spilgta gaisma un pēc brīža atskanēja dārdošs troksnis, kas lika nodrebēt mēbelēm un dzīvokļa grīdai. Kārtējo reizi paskatījos uz logu – tam vajadzēja būt noklātam lietus lāsēm, kuras, sakrājušās sīkās straumītēs, notek uz palodzes un tālāk nolīst zemē, kur sakrājās peļķēs un traucē gājējiem normāli pārvietoties, taču nekā tāda nebija. Logs bija sauss, pārklājies ar nelielu putekļu kārtu, pat ne rasas pilītes. Vienīgais, kas liecināja par negaisa esamību bija lielā uguņošana, kas logā atblāzmojās, kā pērnā gada salūts. Vispār negaiss plosījās jau kādu stundu, bet lietus kā nebija tā nebija. Jau stundu sēdēju pie sava rakstāmgalda un gaidīju lietu. Lietus varbūt varētu ievest zināmu skaidrību šajā juceklī, kas notika aiz loga. Biju nodomājis aiziet uz centru un nokārtot dažas lietas, taču tad atskanēja šie pērkona grāvieni, kas lika man pārdomāt, jo nekas steidzīgs nebija ieplānots šodienai. Tā nu apsēdos pie sava galda un sāku gaidīt lietu. Lietus parasti izraisīja pārdomas, lika paskatīties uz dzīvi savādākām acīm. Lietū man nepatika atrasties, vienmēr atradu kādu sausu vietiņu, kur paslēpties, tāpēc lietus laikā likās, ka dzīve apstājas, labi, ja nekur nebija jāiet, varēju kaut kur sēdēt un priecāties par ūdens straumēm, kas bija kaut kur tur ārā, tas neskāra mani, vienmēr iedomājos, ka sēžu siltās čībās stiklotā istabā pie kamīna, viss stikls noklāts ūdens straumītēm, bet nekas netiek man klāt – es esmu drošībā. Bet šodien viss bija savādāk – nepietiek, ka lietus iztraucēja manas darba darīšanas, tas vēl nesākās, jutos piekrāpts, bet sūdzēties nebija kam. Varēju tikai nikni raudzīties logā un gaidīt, varbūt tomēr sāks līt.

Sadauzīti stikli.

Nu jau bija pagājušas divas stundas, bet nekas nebija mainījies, ārā trakoja vētra, spēra zibeņi un dauzījās pērkons, bet lietus nebija. Mana pasaule bija apdraudēta. Es neko tur nevarēju darīt, bet darīt gribēju. Tāpēc nolēmu pagatavot sev tēju. Iegāju virtuvē un gribēju ieslēgt gaismu, taču nekas nenotika –slēdzis noklikšķēja, taču virtuvē gaišāks nepalika. Es apstulbu. Kāpēc? Līdz beidzot smadzenēs sāka grozīties informācija, ka pārdegusi spuldzīte. Sāku intensīvi domāt, kas ir jādara šādā situācijā. Nevarēju izdomāt neko citu, kā vien, to, ka jānomaina spuldzīte. Sāku domāt, kur to dabūt, bet nevarēju izdomāt. Vienu zināju noteikti – ārā no mājas neiešu. Tur līst, gribēju teikt, taču nelija, tad izdomāju, ka pērkons bez lietus ir vēl riebīgāks un tas ir vēl labāks iemesls nerādīties uz ielas. Sāku domāt citus variantus, kā apgaismot virtuvi, lai varētu uzlikt tējkannu. Varētu to darīt bez gaismas, bet man nepatika tumsa, pie tam baidījos kaut ko nogāzt un sadauzīt. Manā virtuvē reti kad bija kārtība un šī diena nebija izņēmums, parasti diezgan tuvu galda malai bija sakrauti trauki, kas varēja nokrist tāpat, kur nu vēl tos aizķerot ar piedurkni. Iedomājos kā es apgāžu savu iemīļoto tējas glāzi, tā izšķīst pa grīdu ar visu tās saturu, mēģinot uzlasīt lauskas, noteikti sagriezīšu roku. Kamēr tā stāvēju, acis sāka pierast pie tumsas. Pēkšņi iešāvās prātā doma, ka virtuvē vajadzētu logu, visiem ir virtuvē logs, man nav. Nezinu, kas bija plānojis šī dzīvokļa izkārtojumu, taču viņš virtuvi vispār nebija iekļāvis – tā bija jāizbūvē priekštelpā un līdz ar to neviena siena neiznāca uz āru. Labi loga nebija, gaismas arī nebija, tēju gribējās, traukus sadauzīt negribējās, vajadzēja iet atpakaļ uz istabu un likties gultā. Bet uznāca dusmas par savu bezspēcību šādu nieku priekšā. Ienāca prātā – tāpēc jau dzīvoju viens, ka nerisinu savas problēmas. Bet ko darīt? Pirmo reizi uznāca vēlme cīnīties. Tikai par ko? Par to, lai būtu virtuvē gaisma, lai lītu lietus un nebūtu netīro trauku uz galda malas. Izdomāju, ka varētu paņemt galda lampu no rakstāmgalda un mēģināt iespraust to kontaktā virtuves sienā. Aizgāju uz istabu.

Asaras.

Istabā konstatēju, ka aiz loga ir satumsis, kaut arī bija tikai pusdienas laiks, vajadzēja būt gaišam. Tajā mirklī istabu apgaismoja acumirklīgs uzliesmojums, viss parādījās spocīgi baltā un melnā apgaismojumā. Paliku stāvam istabas vidū. Acis kairināja žilbinošā gaisma un melnās kontūras no rakstāmgalda un galda lampas. Atcerējos. Uz šo mirkli biju aizmirsis, ka nācu pēc šīs lampas. Pagriezu galvu uz to pusi, taču žilbums vēl nebija pārgājis, tāpēc nevarēju saskatīt, kur atrodas lampa, tās kontūra skaidri iezīmējās manās smadzenēs, taču patiesībā neko neredzēju. Nolēmu vairs nedusmoties. Sapratu, ka diena sabojāta. Pagriezos, lai istabā ieslēgtu gaismu, slēdža izvietojumu zināju atrast bez pūlēm – cik reizes naktīs to biju slēdzis pilnīgā nesaprašanā par to, kur atrodos. Slēdzis noklikšķēja… Tumšs. Joprojām domāju, ka esmu apžilbināts. Taču nākamajā mirklī sapratu, ka redzu savas gultas galu un redzu to skaidri, kaut arī ir pustumsa. Pustumsa…, sapratu, ka arī istabā nav gaismas. Gribējās raudāt. Tikai nesapratu par ko. Nevar taču būt, ka arī istabā ir pārdegusi spuldzīte. Vēl viens zibsnis manām acīm lika palikt aklām, bet domas neapstājās. Raudāt vai nē? Gribējās apsēsties. Neko neredzu…, nolēmu pagaidīt…, gan ar sēdēšanu, gan ar raudāšanu. Vajadzēja saprast, kas te notiek. Sāku pierast pie domas, ka izsisti korķi. Nekad neesmu zinājis, kas tie par mistiskiem radījumiem. Labi, zināju, ka tie ir kāpņu telpā. Vajadzēja izlemt vai iet kāpņu telpā un meklēt tos korķus, vai apgulties uz dīvāna un raudāt. Nevarēju izlemt. Paskatījos uz logu, lietus joprojām nebija sācies, nolēmu raudāt. Bet asaras nenāca, izdomāju, ka vajag smieties, bet arī smiekli nenāca. Atkal apžilbu. Sāku jau pierast, ka ik pēc laika kļūstu akls, tomēr nolēmu izbeigt to visu. Saņēmu visus spēkus un aizvilkos līdz durvīm – iešu labot korķus, tikai nevaru izdomāt kā. Nolēmu, ka, ja redzēšu korķi, tad gan jau zināšu kā to remontē. Atslēdzu durvis. Zināju, ka atverot tās, priekštelpā ieplūdīs gaisma. Biju jau noilgojies pēc gaismas. Atvēru durvis, taču nekas nenotika, tāpat palika tumšs. Atkal nekā nesapratu, gribēju lamāties uz ļaundariem, kas izslēguši gaismu kāpņu telpā. Sāku domāt, kur atrodas slēdzis. Taču tad ieraudzīju, vai pareizāk sakot sajutu, ka uz mani kāds skatās, ieskatījos un ieraudzīju kaimiņu, es vismaz tā domāju, ka tas ir kaimiņš. Biju viņu pāris reizes redzējis, tagad tumsā varēju saskatīt tikai viņa acu baltumus, viņš skatījās uz mani. Pēkšņi atskanēja balss, tas bija jocīgi, jo kaimiņa muti neredzēju, līdz ar to neredzēju kā viņš runā, tikai dzirdēju viņa balsi. “Nav elektrības?”, izdzirdēju jautājumu savās smadzenēs. Dzirdēju arī savu atbildi –“Nē”. “Laikam visā rajonā atslēgts”, laikam tas bija konstatējums, tad izdzirdēju, ka pretējās durvis aizveras, pazuda arī kaimiņa acu baltumi. Mēģināju saprast ko tas nozīmē. Sapratu, ka korķi nav jāmeklē. Sajutu atvieglojumu. Aiztaisīju durvis, domādams, ka spuldzītes vienalga jānopērk.

Epilogs.

Iegāju istabā. Sajutos ļoti labi, domāju, ka jāapguļas un jāgaida, kamēr parādīsies elektrība. Atkal apžilbināja. Izdomāju, ka jāaizver aizkars. Piegāju pie loga un pieķēros aizkara malas un sāku to stumt uz loga vidu, tas nepadevās, mēģināju stiprāk, aizgāja. Pēkšņi izdzirdēju pērkonu, bet tādu jocīgu. Sapratu, ka tas nav pērkons, bet gan loga stikls, jo sāka pūst stiprs vējš. Kārtējo reizi apstulbu, sajutu sāpi rokā, sapratu, ka esmu sagriezies, tai pat mirklī kopā ar vēju man sejā iesitās liela ūdens šalts, beidzot sāka līt. Sajutu lietu sejā un tai pat mirklī sapratu, ka raudu, parāvu aizkaru un tas palika man rokā. Šodien iešu gulēt. Rīt sākšu jaunu dzīvi….