ra001 runas

Sakārtoju savu dzejoļu krājumiņu, tā, ka ja nu kādu tas interesē, tad laipni lūgtum.

Dzeja

Labdien!

Paskatīšos nedaudz atpakaļ un pastāstīšu kā tapa šī spēle.
Pašu spēli varat nokopēt un ieinstalēt no šejienes.

Notika tas jau ļoti sen – kādā 2005 gadā, kad Bruno Aščuks, mani palūdza piedalīties kā konsultantam spēles veidošanai Nacionālās Bibliotēkas reklamēšanai. Es protams piekritu, jo toreiz vēl aktīvi pats veidoju kaut kāda mazspēlītes un šī lieta interesēja. Novācāmies vairāki kakli un mēģinājām izdomāt kāda būs spēle. Sākumā tā tika iedomāta, ka neliela spēlīte, kurā būtu 2-3 istabas, pa kurām varētu klejot spēlētājs un atrast dažādas Latviešu Tautas pasakas un varbūt kaut kādu papildus informāciju. Tad, kad šis koncepts tika pieņemts, tad arī man lūdz varbūt varu uzņemties programmēšanas darbus. Nu sakarā ar to, ka nekā īpaši sarežģīta tur nebija uzņēmos ar.
Kādu pusgadu nekas īsti nenotika, varbūt daži techdemo, no kuriem neko tāpat saprast nevarēja. Tajā laikā vēl apspriedām kāda būs spēle vai tā tiks veidota flash’ā vai kā windows aplikācija, vai 3d un citi tamlīdzīgi “sīkumi”, līdz nonācām pie secinājuma, ka spēli jāveido kā nopumpējamu atsevišķu windows aplikāciju un viss notiksies 2d skatos.
Tajā laikā pats aizrāvos ar GameMaker un spēle arī solījās būt ļoti neliela, tādēļ izvēlējos tieši šo programmu, lai izveidotu spēli.
Tad pagāja vēl neliels laiciņš un “komandā” notika izmaiņas – mums pieslēdzās mākslinieks Harijs Brants un pārējie kaut kā nobīdījās malā, tā kā palikām mēs divi un Bruno kā producents. Jāsaka, ka bez Bruno droši vien šis process vilktos bezgalīgi un diez vai mēs būtu to pabeiguši vispār, tādēļ viņa loma spēles veidošanā bija ļoti liela.

Tad, ka komanda samazinājās līdz šiem trim cilvēkiem, tad pa īstam iesākās arī pašas spēles veidošana. Bez mākslinieka dotībām, Harija piemīt ļoti lielas izdomas spējas un spēle no 2 istabām beigās pārvērtās par 10 stāvīgu māju un pagrabu, katrā stāvā vidēji pa divām istabām un kaudze ar labajiem un sliktajiem personāžiem. Arī spēles ideja no vienkāršas pasaku palasīšanu pārvērtās par normālu questu ar daudziem miniuzdevumiem, vieniem vieglākiem citiem grūtākiem. Tā kā sākumā, kā arī vidū un beigās, tomēr neizveidojām dizaindokumentu, tādēļ nevarējām novērtēt, kāda spēle iznāks beigās un es paliku pie sākotnējās GameMaker izvēles, ko kaut kur izstrādes vidū nācās nedaudz nožēlot, bet tomēr kaut kā kopīgiem spēkiem šis izstrādes rīks mums padevās.

Tā kā spēle tika radīta 2d, tad Harijam nācās diezgan pasvīst, jo visus tēlus un animācijas, nācās radīt viņiem vienam pašam, kā arī viņš veidoja spēles sižetu, man nācās to vienkārši salikt kopā, kaut arī dažbrīd arī tas nenācās tik viegli. Sākumā mēs ilgi cīnījāmies, lai GM ieliktu animācijas tādā kvalitātē, kādā mēs to vēlējāmies – tam sākumā varēja izmantot tika bmp failus, kas aizņēma ļoti lielu vietu, bet parādījās jauna GM versija un nu jau bija iespēja pievienot png failus ar visu neredzamību un pusredzamību, kas nu jau varēja apmierināt Harija stigrās prasības, bet man tas atkal sagādāja papildus grūtības, jo png ielāde GM prasīja lielāku laiku, un pirmajās spēles versijās spēles ielādes laiks uz dažiem datoriem sasniedza jau tuvu 10. min.
Papildus grūtības radīja spēles izdošanas termiņi, mēs kā brīvmākslinieki, protams, gribējām garāku spēles izlaišanas termiņu, taču sponsori (Lattelekom) un arī Bibliotēkas Atbalsta Biedrība, par to neko dzirdēt nevēlējās, un viņus jau arī varēja saprast – spēles radīšanas laiks bija jau izstiepies trīs gadu garumā un ilgāk gaidīt nevarēja. Tad un beigās mums nācās saspringt un strādāt pastiprinātā režīmā, kas bija apmēram šāds – es cēlos ap 6 rītā un skatījos, ko man Harijs bija sasūtījis pa nakti, jo viņš strādāja tieši naktīs, līdz 9 es saliku sasūtīto materiālu un gāju uz darbu, ap 19 atgriezos mājās, tad jau pēc nakts maiņas bija pamodies Harijs un mēs apspriedām ko vēl vajadzētu izdarīt, līdz kādiem 24 es vēl parasti patestēju izdarīto un izlaboju kļūdas, tad likos gulēt, lai šo ciklu atkārtotu, sestdienās un svētdienās bija iespēja izdarīt ko vairāk, kaut arī tomēr šad un tad atpūta bija vajadzīga.
Tad nu šādā  režīmā strādājām kaut kur četrus mēnešus, līdz kaut kas rādāms bija arī sanācis. Mēs to joprojām saucām par betas versiju, bet to vajadzēja jau izlikt publikas apskatīšanai, ko arī izdarīja. Šī beta sanāc diezgan pavāja, ar ļoti lielu ielādes laiku un dažiem katastrofāliem bugiem, tādiem kā kukaiņu mīdīšana uzkārās, ja bija nospiests peles dubultklikšķis un nevarēja paņemt pirts slotu, ja to neizdarīja uzreiz pēc uzdevuma veikšanas. Bija arī mazākas kļūdas, kuras varbūt uzreiz nevarēja pamanīt, bet tomēr traucēja spēlēt.

Kad spēle tika ievietota nerealitātes mājas lapā, neko jau īpašu negaidījām, bet kaut kas tāds nebija sagaidāms pat lielākajos sapņos, mūsu spēli pirmajās nedēļās nopumpēja vairāki tūkstoši spēlētāji un forums bija pārpildīts ar jautājumiem, par spēles procesu. Tāds testeru skaits ātri vien atklāja visas būtiskās kļūdas, kuras protams tika salabotas un nu jau šo produktu varēja nosaukt par spēli.

Par spēles lielākajiem trūkumiem, kurus tā arī neizdevās novērst varētu nosaukt tās linearitāti, kaut arī tā ir nosacīta, tas ir spēlētājam nebija iespēja pilnīgi brīvi pārvietoties pa ēku un darīt pilnīgi visu, ko viņš vēlējās – dažas istabas atvērās tikai pēc noteiktu uzdevumu izpildes vai noteiktas sarunas notikšanas. Protams tas ir slikti, bet, tomēr, lai kaut tādu uztaisītu, tad jāiegulda milzīgs darbs notiku attīstības scenārijā, mums tam vienkārši pietrūka laika, tādēļ dažas situācijas novienkāršojām, bet kopumā atskatoties atpakaļ, jau tā liekas ieguldīts diezgan daudz un kopējais rezultāts ir diezgan iespaidīgs.
Milzīgs prieks, protams, bija Dienas Gada balvas piešķiršana, lai arī ne pašas lielākās, bet tomēr tas ir milzīgs sasniegums, ka kaut kas tāds vispār tika ievērots un arī novērtēts. Bija arī dažādas publikācijas gan internetā, gan drukātajā presē, bija intervijas televīzijā un radio. Tādēļ esmu ļoti gandarīts, ka man bija iespēja piedalīties šajā projektā un jo divkārt gandarīts, ka to izdevās pabeigt un spēlētāji to novērtēja.

Bet protams lielākais pārsteigums un prieks bija 2009 gadā, kad mūsu spēli iesūtīja Japānas Balvas vērtēšanā, kurā mūs arī ievēroja un spēle tika izvirzīta finālā. Tā rezultātā mūs uzaicināja piedalīties šī konkursa finālistu pasākumā, kurā bija nepieciešams prezentēt mūsu projektu. Mēs gan neieguvām nekādu balvu, bet jau tas vien, ka mēs tikām šāda konkursa finālā ir ļoti liels notikums. Varbūt par šo pasākumu es uzrakstīšu nedaudz vēlāk atsevišķi.

Nu tas ir īsumā viss par to kā mums gāja veidojot šo spēli.

Lietus.

Kārtējo reizi pazibēja spilgta gaisma un pēc brīža atskanēja dārdošs troksnis, kas lika nodrebēt mēbelēm un dzīvokļa grīdai. Kārtējo reizi paskatījos uz logu – tam vajadzēja būt noklātam lietus lāsēm, kuras, sakrājušās sīkās straumītēs, notek uz palodzes un tālāk nolīst zemē, kur sakrājās peļķēs un traucē gājējiem normāli pārvietoties, taču nekā tāda nebija. Logs bija sauss, pārklājies ar nelielu putekļu kārtu, pat ne rasas pilītes. Vienīgais, kas liecināja par negaisa esamību bija lielā uguņošana, kas logā atblāzmojās, kā pērnā gada salūts. Vispār negaiss plosījās jau kādu stundu, bet lietus kā nebija tā nebija. Jau stundu sēdēju pie sava rakstāmgalda un gaidīju lietu. Lietus varbūt varētu ievest zināmu skaidrību šajā juceklī, kas notika aiz loga. Biju nodomājis aiziet uz centru un nokārtot dažas lietas, taču tad atskanēja šie pērkona grāvieni, kas lika man pārdomāt, jo nekas steidzīgs nebija ieplānots šodienai. Tā nu apsēdos pie sava galda un sāku gaidīt lietu. Lietus parasti izraisīja pārdomas, lika paskatīties uz dzīvi savādākām acīm. Lietū man nepatika atrasties, vienmēr atradu kādu sausu vietiņu, kur paslēpties, tāpēc lietus laikā likās, ka dzīve apstājas, labi, ja nekur nebija jāiet, varēju kaut kur sēdēt un priecāties par ūdens straumēm, kas bija kaut kur tur ārā, tas neskāra mani, vienmēr iedomājos, ka sēžu siltās čībās stiklotā istabā pie kamīna, viss stikls noklāts ūdens straumītēm, bet nekas netiek man klāt – es esmu drošībā. Bet šodien viss bija savādāk – nepietiek, ka lietus iztraucēja manas darba darīšanas, tas vēl nesākās, jutos piekrāpts, bet sūdzēties nebija kam. Varēju tikai nikni raudzīties logā un gaidīt, varbūt tomēr sāks līt.

Sadauzīti stikli.

Nu jau bija pagājušas divas stundas, bet nekas nebija mainījies, ārā trakoja vētra, spēra zibeņi un dauzījās pērkons, bet lietus nebija. Mana pasaule bija apdraudēta. Es neko tur nevarēju darīt, bet darīt gribēju. Tāpēc nolēmu pagatavot sev tēju. Iegāju virtuvē un gribēju ieslēgt gaismu, taču nekas nenotika –slēdzis noklikšķēja, taču virtuvē gaišāks nepalika. Es apstulbu. Kāpēc? Līdz beidzot smadzenēs sāka grozīties informācija, ka pārdegusi spuldzīte. Sāku intensīvi domāt, kas ir jādara šādā situācijā. Nevarēju izdomāt neko citu, kā vien, to, ka jānomaina spuldzīte. Sāku domāt, kur to dabūt, bet nevarēju izdomāt. Vienu zināju noteikti – ārā no mājas neiešu. Tur līst, gribēju teikt, taču nelija, tad izdomāju, ka pērkons bez lietus ir vēl riebīgāks un tas ir vēl labāks iemesls nerādīties uz ielas. Sāku domāt citus variantus, kā apgaismot virtuvi, lai varētu uzlikt tējkannu. Varētu to darīt bez gaismas, bet man nepatika tumsa, pie tam baidījos kaut ko nogāzt un sadauzīt. Manā virtuvē reti kad bija kārtība un šī diena nebija izņēmums, parasti diezgan tuvu galda malai bija sakrauti trauki, kas varēja nokrist tāpat, kur nu vēl tos aizķerot ar piedurkni. Iedomājos kā es apgāžu savu iemīļoto tējas glāzi, tā izšķīst pa grīdu ar visu tās saturu, mēģinot uzlasīt lauskas, noteikti sagriezīšu roku. Kamēr tā stāvēju, acis sāka pierast pie tumsas. Pēkšņi iešāvās prātā doma, ka virtuvē vajadzētu logu, visiem ir virtuvē logs, man nav. Nezinu, kas bija plānojis šī dzīvokļa izkārtojumu, taču viņš virtuvi vispār nebija iekļāvis – tā bija jāizbūvē priekštelpā un līdz ar to neviena siena neiznāca uz āru. Labi loga nebija, gaismas arī nebija, tēju gribējās, traukus sadauzīt negribējās, vajadzēja iet atpakaļ uz istabu un likties gultā. Bet uznāca dusmas par savu bezspēcību šādu nieku priekšā. Ienāca prātā – tāpēc jau dzīvoju viens, ka nerisinu savas problēmas. Bet ko darīt? Pirmo reizi uznāca vēlme cīnīties. Tikai par ko? Par to, lai būtu virtuvē gaisma, lai lītu lietus un nebūtu netīro trauku uz galda malas. Izdomāju, ka varētu paņemt galda lampu no rakstāmgalda un mēģināt iespraust to kontaktā virtuves sienā. Aizgāju uz istabu.

Asaras.

Istabā konstatēju, ka aiz loga ir satumsis, kaut arī bija tikai pusdienas laiks, vajadzēja būt gaišam. Tajā mirklī istabu apgaismoja acumirklīgs uzliesmojums, viss parādījās spocīgi baltā un melnā apgaismojumā. Paliku stāvam istabas vidū. Acis kairināja žilbinošā gaisma un melnās kontūras no rakstāmgalda un galda lampas. Atcerējos. Uz šo mirkli biju aizmirsis, ka nācu pēc šīs lampas. Pagriezu galvu uz to pusi, taču žilbums vēl nebija pārgājis, tāpēc nevarēju saskatīt, kur atrodas lampa, tās kontūra skaidri iezīmējās manās smadzenēs, taču patiesībā neko neredzēju. Nolēmu vairs nedusmoties. Sapratu, ka diena sabojāta. Pagriezos, lai istabā ieslēgtu gaismu, slēdža izvietojumu zināju atrast bez pūlēm – cik reizes naktīs to biju slēdzis pilnīgā nesaprašanā par to, kur atrodos. Slēdzis noklikšķēja… Tumšs. Joprojām domāju, ka esmu apžilbināts. Taču nākamajā mirklī sapratu, ka redzu savas gultas galu un redzu to skaidri, kaut arī ir pustumsa. Pustumsa…, sapratu, ka arī istabā nav gaismas. Gribējās raudāt. Tikai nesapratu par ko. Nevar taču būt, ka arī istabā ir pārdegusi spuldzīte. Vēl viens zibsnis manām acīm lika palikt aklām, bet domas neapstājās. Raudāt vai nē? Gribējās apsēsties. Neko neredzu…, nolēmu pagaidīt…, gan ar sēdēšanu, gan ar raudāšanu. Vajadzēja saprast, kas te notiek. Sāku pierast pie domas, ka izsisti korķi. Nekad neesmu zinājis, kas tie par mistiskiem radījumiem. Labi, zināju, ka tie ir kāpņu telpā. Vajadzēja izlemt vai iet kāpņu telpā un meklēt tos korķus, vai apgulties uz dīvāna un raudāt. Nevarēju izlemt. Paskatījos uz logu, lietus joprojām nebija sācies, nolēmu raudāt. Bet asaras nenāca, izdomāju, ka vajag smieties, bet arī smiekli nenāca. Atkal apžilbu. Sāku jau pierast, ka ik pēc laika kļūstu akls, tomēr nolēmu izbeigt to visu. Saņēmu visus spēkus un aizvilkos līdz durvīm – iešu labot korķus, tikai nevaru izdomāt kā. Nolēmu, ka, ja redzēšu korķi, tad gan jau zināšu kā to remontē. Atslēdzu durvis. Zināju, ka atverot tās, priekštelpā ieplūdīs gaisma. Biju jau noilgojies pēc gaismas. Atvēru durvis, taču nekas nenotika, tāpat palika tumšs. Atkal nekā nesapratu, gribēju lamāties uz ļaundariem, kas izslēguši gaismu kāpņu telpā. Sāku domāt, kur atrodas slēdzis. Taču tad ieraudzīju, vai pareizāk sakot sajutu, ka uz mani kāds skatās, ieskatījos un ieraudzīju kaimiņu, es vismaz tā domāju, ka tas ir kaimiņš. Biju viņu pāris reizes redzējis, tagad tumsā varēju saskatīt tikai viņa acu baltumus, viņš skatījās uz mani. Pēkšņi atskanēja balss, tas bija jocīgi, jo kaimiņa muti neredzēju, līdz ar to neredzēju kā viņš runā, tikai dzirdēju viņa balsi. “Nav elektrības?”, izdzirdēju jautājumu savās smadzenēs. Dzirdēju arī savu atbildi –“Nē”. “Laikam visā rajonā atslēgts”, laikam tas bija konstatējums, tad izdzirdēju, ka pretējās durvis aizveras, pazuda arī kaimiņa acu baltumi. Mēģināju saprast ko tas nozīmē. Sapratu, ka korķi nav jāmeklē. Sajutu atvieglojumu. Aiztaisīju durvis, domādams, ka spuldzītes vienalga jānopērk.

Epilogs.

Iegāju istabā. Sajutos ļoti labi, domāju, ka jāapguļas un jāgaida, kamēr parādīsies elektrība. Atkal apžilbināja. Izdomāju, ka jāaizver aizkars. Piegāju pie loga un pieķēros aizkara malas un sāku to stumt uz loga vidu, tas nepadevās, mēģināju stiprāk, aizgāja. Pēkšņi izdzirdēju pērkonu, bet tādu jocīgu. Sapratu, ka tas nav pērkons, bet gan loga stikls, jo sāka pūst stiprs vējš. Kārtējo reizi apstulbu, sajutu sāpi rokā, sapratu, ka esmu sagriezies, tai pat mirklī kopā ar vēju man sejā iesitās liela ūdens šalts, beidzot sāka līt. Sajutu lietu sejā un tai pat mirklī sapratu, ka raudu, parāvu aizkaru un tas palika man rokā. Šodien iešu gulēt. Rīt sākšu jaunu dzīvi….

Tas viss notiek tika tāpēc, ka kaut kas ir iedevis cilvēkam nevajadzīgu īpašību, vai spēju – spēju domāt. Neesmu pārliecināts, ka tas ir sliktāk vai labāk – zināt, apjaust notiekošo. Saprast cēloņus un izplānot sekas. Kādam tas padodas labāk, citam sliktāk, bet visiem cilvēkiem šī spēja ir. Daži nelaimīgie (vai varbūt laimīgie) zaudē šādu spēju, bet tad viņus ieliek krātiņā, līdzīgi kā mērkaķus zooloģiskajā dārzā, un uz viņiem rāda ar pirkstiem, jo tie ir savādāki nekā mēs. Bet visā visumā mēs visi turamies viens pie otra, mācamies (varbūt ne vienmēr sekmīgi) no citu kļūdām, iegaumējam citu izteiktas domas un atziņas, spriežam, analizējam, izdarām secinājumus un viss notiek. Jā, bet kas tad tas ir, kas viss notiek, vai tas ir mūsu izdzīvošanas instinkts, vairošanās instinkts, mēs audzinām bērnus, un visu ko darām attaisnojam ar saukli – bērnu labā, kam nav bērnu vienkārši labākas nākotnes vārdā. Tā arī paliek. Kāds gudrais uzkāpj Tibetas kalnos, kur vēlas uzzināt Cilvēka Lielo Sūtību, tie, kas neko neuzzina nokāpj lejā, par pārējiem neviens neko nezin. Citi sludina Vispareizākos Dievus, Vienīgos un Īstos. Kāds arī tam notic, aiziet kopā ar sludinātāju uz saulaino tāli, kur viņu sagaida mūžīga dzīvošana. Kāds nenotic un meklē savu Dievu, jo kaut kam esot jātic, tā teica man vecmāmiņa, bet viņa bija ļoti gudra sieviete, pēc tam to man teica kāds vīrs, kurš sevi sauca par skolotāju, un saņēma par to algu. Tagad viņiem par to ļoti maz maksā, bet viņi vienalga ir visgudrākie cilvēki un viņiem ir jāklausa, jo viņi taču pastāstīja un parādīja tik daudz gudras lietas! Pateicoties viņiem mēs varam celt mājas un tiltus, kas savieno divus cilvēkus, dzīvojošus pretējos krastos, tagad viņi var dzīvot vienā mājā un priecāties par vienādām ērtībām, vienādu barību un vienādu televīziju. Televīziju vispār izgudroja šausmīgi gudrs cilvēks, dažiem, kā man, nekad nebūs skaidrs kā var kaut ko tādu vispār apjēgt, kā var tik ļoti ietekmēt cita cilvēka domas, nepārtraukti skaidrojos, ka tas kā dara viņš ir ļoti slikti, bet tas kā daru ES ir ļoti labi un pareizi. Un reti kad kāds iedomājas, ka viņam varbūt tomēr nav taisnība, varbūt taisnība patiešām ir kaut kur tur ārā. Bet nav jau laika par to padomāt, par to gan jau padomās citi, man ir jāstrādā, jāpelna miljoni, lai manam bērnam būtu gaiša nākotne, jo tā ir pareizi, jo tā vajag, jo tā teica mana vecmāmiņa, kura bija šausmīgi gudra sieviete….

Jā arī šis ir tukšs raksts un radies arī tikai tāpēc, ka man ir iedota šī spēja domāt, pateicoties tai esmu iemācījies lasīt, rakstīt un spaidīt datora taustiņus, bet pateicoties šai īpašībai kāds cits ir radījis kara cirvi, loku un bultas, šauteni, raķeti, un arī viņš domā, lai kā man arī to negribētos.
Žēl, ka vairāk neko nevar mainīt…

Šajā rakstā nav atbildes, nav pat jautājuma, tas vienkārši ir domraksts….

Re kur arī resultāts Rockband bungu programmiņai

ZD YouTube FLV Player